Cieši ieskatoties spogulī, cilvēks it kā iegremdējas savā iekšējā pasaulē, mēģinot saprast, kas viņš ir patiesībā. Raugoties spogulī, var uzdot sev jautājumus, mēģināt izprast pašam sevi, izprast savas rīcības, pieņemtos lēmumus, var jautāt sev - vai tev ir tīra sirdsapziņa, cik godīgs tu esi pats pret sevi un apkārtējiem. Vai tu esi tas cilvēks, par kuru sevi uzskati, un par kādu gribi, lai tevi uzskatītu apkārtējie?
 
Senajā Indijā ticēja, ka dvēsele - ir kā «īkstītis», «puruša», kas mājo cilvēka acs zīlītē. Ja «puruša» ir labs, viņš palīdz cilvēkiem, bet ja ļauns, tad sabojā cilvēku. Sanāk it kā monologs ar cilvēku, kas atrodas tevī iekšā, ar savu «es». Ar patieso «es», nevis ar to, kādu tu esi to iedomājies un mēģini parādīt citiem cilvēkiem. Notiek it kā attīrīšanās un sevis izziņa, sava patiesā «es» izziņa. Tā, kas nemirst, bet pārmantojas citās dzīvēs. Tā, ko mēs varam uzlabot, piešķirt jaunas pozitīvas īpašības, attīrot un cēlinot vai, tieši otrādi, ar savām domām un rīcībām nogalināt visu tīro un cēlsirdīgo, tā aizslēdzot savu dvēseli, - jo tas vairs neesat jūs, bet gan slikto darbu, tieksmju un vēlmju masa.
 

To, ka starp cilvēku un spoguli pastāv noslēpumaina mijiedarbība, noteikti būsim dzirdējuši. "Brīvbrīdis" ieskatīsies dažos ticējumos, kas var noderēt ikdienā.
Pirmie spoguļi

Sasists spogulis jāaprok

Jāslimo bez spoguļa

Spogulis neitralizē āderes un ziņo par nelaimi

Spogulis pie plīts