Mēs visi zinām un apzināmies, ka koki slēpj sevī milzīgu maģisku spēku. Maģisku tāpēc, ka mums bieži vien neizprotamu, tomēr sajūtamu un nojaušamu. Ja vēlamies un spējam kopt sevī prasmi sadraudzēties ar kokiem, mēs sajūtam, cik ļoti nesavtīgi viņi ir un cik ļoti labprāt savā spēkā dalās ar mums. Un mūsu ikdiena kļūst koku spēka un maģijas piepildīta. Ne visiem mums ir tik daudz vietas mūsu tuvākajā apkārtnē, lai iestādītu paši savu koku. Taču ir svarīgi atrast savu maģisko draugu kādā meža ielokā vai vismaz parka viducī. Pie šī koka mēs varam ciemoties un stiprināties ne tikai tad, kad paši esam tur klāt, bet arī domās ar to sarunājoties. Taču mēs varam rīkoties arī mazliet citādi. Mēs varam apzināt vēlamo rezultātu: to, ko gribētu sasniegt vai kādas īpašības iemantot un no kādiem trūkumiem sevī atbrīvoties. Tad atrodam to koku, kurš mūsu izvēlētajam mērķim būs vispalīdzīgākais un noderīgākais. No koka, ar kuru esam sadraudzējušies, mēs varam pagatavot savam mērķim un nodomam atbilstošu talismanu. Mēs ejam pie sava koka, izstāstām viņam par savām iecerēm un lūdzam viņu dot mums kādu zaru, nogriežam šo zaru iespējami saudzīgi. Zem koka pakaisām šķipsniņu iesvētītas jūras sāls un sūtam kokam pateicību un lūgšanu lai arī koka spēks vairojas. Mēs paņemam no zara tik daudz, cik mums nepieciešams mūsu talismana pagatavošanai un apstrādājam to, cik vien labi spējam. Nepieciešamās zīmes mēs varam iegriez vai iededzināt – kā mums tas šķiet pieņemamāk. Svarīgi šo lūgšanas un pateicības rituālu īstenot arī citkārt, kad ņemam ko no dabas savām ikdienas vajadzībām. Jo izsmalcinātāka būs mūsu pateicība dabai, jo draudzīgāka attieksme pret to, jo tuvāku mēs sajutīsim dabas dāsnumu un nesavtību. Sev tuvo koku vislabāk meklēt savā dārzā, kur varam tam veltīt vairāk uzmanības un cītīgi rūpēties par viņa labklājību. Mēs varam brīvāk justies savā dārzā, nevis cita īpašumā. Labi ir meditēt zem koka – ļauties nopietnām un dziļām pārdomām. Vispirms svarīgi ir saprast koka valodu un sajust to, kā plūst koka enerģija, kā tā mūs piepilda. Nostājies pie koka, pie kura sajūti vēlmi pieiet. Piekļauj plaukstas tā stumbram, aizver acis un ieklausies savās sajūtās. Jebkas, ko tu jutīsi, būs pareizi. Atceries, ka nav iespējams just kaut ko nepareizi vai kļūdīties. Kamēr tavas izjūtas nav īpaši trenētas, tu vari pat nejust neko, bet pareizāk būtu teikt, ka tev var likties, ka tu neko nejūti. Taču biežāk vēršoties pie kokiem, tavas izjūtas saasināsies un izsmalcināsies. Ieteikums sākumam ir viens – ej pie tiem kokiem, kuri tevī izraisa patīkamas izjūtas un iepazīsti viņus visādos veidos – aptausti šo koku un sajūti, kāda ir viņa miza, kā smaržo rudens dvesmu piepildītās lapas, kā smaržo plaukstošās lapas vai ziedi, kādas tās izskatās vasaras pilnbriedā, rudenī vai ziemā. Pasēdi zem koka un pavēro, kāda ir tā ēna, pavēro savu koku no tālienes, kāda ir tā vainaga forma... Turpini vērot savu koku un tu pamazām varēsi saskatīt arī to, kas nav redzams ar fiziskajām acīm un just ne tikai mizas raupjumu vai maigumu, bet sajust arī kaut ko vairāk vai sadzirdēt citādas skaņas tā lapotnē vai citādas smaržas. no ''Ziemeļu ceļa'' 

Nesen zem viena raksta parādījās kāda ārzemju latvieša visnotaļ nicīgs komentārs par dziedāšanu un rituālu veikšanu t.s. Zemes Spēka vietās (ZSV) – sak’ būtu labāk kaut ko prātīgu darījuši un cēluši valsts labklājību, nekā māžojušies un ampelējušies

Lasot šo vēstījumu būtiski ir atvērties, atvērt savu sirdi, jo ikviens vēstījums satur ne tikai vārdisko, bet arī enerģētisko plūsmu. Un kā jebkurš vēstījums, arī šis sevī nes jaudīgas dziedinošas enerģijas. Lasiet un baudiet.