Mēs Francijā veicām kādu pētījumu; tā mērķis bija noteikt hipnoterapijas nozīmi medicīnā. Tika atlasīti 150 pacienti, kas trīs mēnešus piedalījās hipnozes seansos. Mēs pētījām dažādus parametrus, lai labāk izzinātu pacientu motivāciju, kāpēc viņi nāk uz hipnozes seansiem, kādas tehnikas izmantoja ārsts hipnoterapeits, un kādi bija terapijas rezultāti. Šis pētījums ir ļoti nozīmīgs, tāpēc ka ir maz darbu, kas veltīti psihoterapijas efektivitātes pētīšanai. 
 
No 150 pacientiem ceturtā daļa bija vīrieši, pārējās – sievietes. 29 % pacientu mācēja diezgan precīzi pateikt, kāpēc vērsušies pie hipnoterapeita: 1 % pacientu bija elpošanas traucējumi, 11 % – reimatiska rakstura sāpes, 8 % – liekā svara problēma, 2 % – migrēna, 3 % – vestibulārie traucējumi, 3 % – kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi, 1 % – urīnizvadsistēmas darbības traucējumi. Pārējie pacienti (71 nevarēja izstāstīt, kāpēc vērsušies pie hipnoterapeita, un nespēja sakarīgi aprakstīt savu problēmu. Bet visi stāstīja, ka viņu dzīve ir pārāk smaga un neciešama, un vēlējās, lai viņiem palīdz ar hipnozes palīdzību. Mūsu uzdevums bija noteikt precīzu diagnozi un konstatēt, cik liela ir sakritība starp pacienta domām par savu problēmu un viņa patieso problēmu. 9/10 pacientu domas sakrita ar ārsta uzstādīto diagnozi. Medicīnas praksē bieži gadās tā: kad esi nolēmis kārtīgi izjautāt un uzklausīt pacienu, viņš pats nosauc savu diagnozi. 
 
Pētījumā atklājās, ka pusei pacientu ārsti transa stāvokļa panākšanai izmantoja tehniku, ko sauc – ievadīšana patīkamās atmiņās, un otrai pusei tika izmantotas daudzas citas tehnikas. Pēc transa iestāšanās darbs noritēja šādi: 60 % pacientu ārsti izmantoja metaforu, 20 % – vecuma regresiju, pārējiem 20 % tika izmantotas dažādas citas tehnikas. Seansa garums bija dažāds, vidēji aptuveni 42 minūšu robežās gan sievietēm, gan vīriešiem atkarībā no terapeita individuālajām darba īpatnībām. Bērniem transa stāvoklis, bez šaubām, ir īsāks – aptuveni 15 minūšu ilgs. Starp maniem klientiem ir daudz bērnu, reizēm seanss ilgst tikai 3 līdz 5 minūtes (gan ievadīšana, gan darbs transā), un tas ir pilnīgi pietiekami.
 
Šis pētījums ir vērtīgs tāpēc, ka mēs varējām novērtēt darba rezultātus pēc vienas skalas. Mēs izpētījām pazīmes, kas liecināja par stāvokļa uzlabošanos, un tās objektīvi novērtējām no ārstu viedokļa. Ārsti apstiprinošu atbildi deva 74 % gadījumu, bet, aptaujājot pacientus par pašsajūtas uzlabošanos, ieguvām 69 % apstiprinošu atbilžu. Izrādās, ka ārsti ir optimistiskāki par pacientiem. Un tas ir normāli, jo depresīvi ir pacienti, ne mēs.
 

Aplūkosim vislabāko metodi, kā uzsākt ievadīšanu transā. Pacienti vēršas pie mums, lai kaut ko mainītu, jo viņiem ir problēma. Viņi ir iekrampējušies savā problēmā, toties mūsu uzdevums ir pareizi izmantot hipnozes tehniku. Neaizmirsīsim, ka esam tehniķi, kaut arī labprātāk saucam sevi par psihologiem un psihoterapeitiem. Mūsu darba metodes tehniskā puse ļauj palīdzēt pacientam, savukārt pacientam tā it kā ļauj atlaist saites. Tāpat arī izpletņlēcējs, kas atrodas lidmašīnā, ir ar mieru mesties tukšumā, lai izdotos labs lēciens, kas sagādātu viņam lielu apmierinājumu. Ar mūsu pacientiem notiek tas pats: viņi ir iekrampējušies savā problēmā, un ir jāpalīdz viņiem atslābināt tvērienu, lai varētu iziet no problēmas un iegūt normālu skatījumu uz pasauli.
 
Mēs izmantojam tehniku, kurā ir pieci svarīgi apstākļi. Pirmais – sakoncentrēt pacienta uzmanību. Uzmanības fiksācija tiek izmantota gan tradicionālajā, gan jaunajā hipnozē. Bet jaunajā hipnozē tas tiek darīts nedaudz smalkāk.
 
Man bieži tiek uzdots jautājums: vai ir viegli ievest transā? Vai cilvēki viegli ieiet transā? Miltons Eriksons savos darbos apgalvo, ka hipnozei padodas visi normālie pacienti. Arī neirotiskie pacienti padodas hipnozei, bet ievadīt viņus transā ir nedaudz grūtāk. Krietni sarežģītāka ir psihotisko pacientu ievadīšana transā, tā prasa lielu meistarību, bet nav neiespējama. Pēc 15 prakses gadiem esmu sapratis, ka Eriksonam ir taisnība. Iesācēji bieži man jautā: “Vai es varēšu ievadīt transā?” Tad es parasti stāstu vienu notikumu.
 
Reiz es arī biju māceklis līdzīgā grupā; pie mums bija atbraucis amerikānis. Viņš bija bērnu hipnozes speciālists un palūdza tos, kuriem ir bērni, viņus atvest pēc pusdienām, lai bērni piedalītos demonstrācijā. Tā kā man ir pieci bērni, es vienu paņēmu līdzi. Viņu sauc Ambruāzs, un tobrīd viņš bija 7 gadus vecs. Viņš piedalījās demonstrācijā. Viņš tika nosēdināts uz krēsla. Ārsts pienāca viņam klāt un parādīja, kā sēdēt, lai nebūtu sāpīgi zobārsta apmeklējuma vai operācijas – ja būtu tāda nepieciešama – laikā. Tā ir ļoti vienkārša tehnika ar vizualizāciju. Ir jāiedomājas kontrolpanelis ar podziņām un svirām, kuras var grozīt un spaidīt, tā mainot jutīgumu rokās, kājās, mutē, – līdzīgi kā ieslēdzot un izslēdzot gaismu. Tas ir tikpat vienkārši kā ar bērnu rotaļlietu. 
 
Pirms vizualizācijas darba uzsākšanas es amerikānim iedevu akupunktūras adatas, un ar to viņš pārdūra manam dēlam smaganu. Sākumā viņam ļoti sāpēja. Pēc tam, turpinot vizualizācijas darbu, mēs pārbaudījām jutīgumu ar adatiņu, un Ambruāzam vairs nesāpēja. Darba beigās mēs, bez šaubām, “izslēdzām lampiņu”, lai viņš atgūtu normālu jutīgumu. Un es aizmirsu par šo demonstrāciju. Pēc gada es strādāju mājās kabinetā, un Ambruāzs ar divām savām mazajām māsīcām, vienaudzēm, rotaļājās pagalmā – braukāja ar skrituļdēli. Pēkšņi es izdzirdēju troksni: viena no meitenītēm bija nokritusi. Es metos palīgā, bet desmit gadus vecā meitene man teica: “Nevajag, es atslēdzos.” Es nesapratu, par ko viņa runā, ko viņa tur atslēdz. Bet meitenīte piecēlās un teica man: “Viss kārtībā” – un paskaidroja, ka Ambruāzs viņai iemācījis tehniku, kā atslēgties no sāpēm. Ja to spēj iemācīties septiņus gadus vecs zēns, tad, domāju, to spēj arī visi mācekļi. Kopš tā laika es daudz vairāk uzticos savām tehnikām. 
 
Kad sāku apgūt hipnozi, es bieži sev vaicāju: “Vai tiešām transs ir noderīgs? Varbūt es mācībām tikai lieki tērēju naudu un laiku?” Jo es jau biju ārsts un piepratu noteiktu tehniku. Refleksoterapija ļāva man ārstēt slimniekus un pabarot ģimeni. Bet pašlaik varu teikt: esmu laimīgs, ka pirms 15 gadiem sāku apgūt hipnozi. Tā devusi man ļoti daudz, tā mainījusi manu dzīvi, attiecības ar ģimeni un apkārtējiem. Jaunās hipnozes noderīgumu cilvēku ārstēšanā, manuprāt, vairs nav nepieciešams pierādīt.  
 
Mazās viltības  
 
Atgriezīsimies pie uzmanības fiksācijas. Vispirms ir jānofiksē pacienta uzmanība. Lai to panāktu, jāizmanto viņa valoda. Es uzskatu, ka valoda ir svarīgākā hipnozes sastāvdaļa. Valoda ir nepieciešama dzīvošanai. Ir pazīstami pētījumi, kas to pierāda. Manā uztverē valoda ir kaut kas svēts. 
 
Droši vien jums ir zināms par Prūsijas karali Frīdrihu II, kas dzīvoja 18. gadsimtā. Viņš interesējās par valodas problēmām, bet, par nelaimi, nevarēja būt pazīstams ar Eriksonu. Frīdrihs II vēlējās saprast, kā cēlusies valoda. Tāpēc visus apkārtējos ciemos piedzimušos mazuļus viņš lika nomitināt pilī. Pavisam bija 50 mazuļu. Šiem bērniem bija viss: labs piens, labas drēbītes, siltums (toreiz apkure bija liels retums), proti, viņiem tika radīti ideāli eksistences apstākļi. Bet kaut kā viņiem tomēr pietrūka: personālam bija aizliegts ar viņiem runāt. Bērni nedrīkstēja izdzirdēt cilvēka valodas skaņas. Bērni bija izmitināti atsevišķā ēkas spārnā tā, lai nevarētu izdzirdēt pat to bērnu klaigāšanu, kuri spēlējās ārā. Viņi nedzirdēja nevienu cilvēka balss skaņu. Neviens no bērniem nenodzīvoja ilgāk par 4 gadiem. Viņi visi nomira. Viņiem pietrūka tikai valodas.
Tāpēc, runājot ar saviem pacientiem, esiet ļoti uzmanīgi, jo jūs lietojat bīstamu ieroci.
Frīdrihs II savu eksperimentu veica pirms vairākiem gadsimtiem. Pirms desmit gadiem mēs Francijā veicām līdzīgu pētījumu, bet šoreiz ar pieaugušajiem. Mēs izvēlējāmies vīrieti, brīvprātīgo, kas piekrita dažus mēnešus padzīvot pazemes grotā. Viņš varēja mūs pasaukt, bet mēs nedrīkstējām pie viņa vērsties. Viņš dzīvoja, kā vēlējās. Viņam bija daudz pārtikas, lasāmviela, bet nebija ne radio, ne televizora. No augšas mēs pētījām visus viņa bioloģiskos rādītājus – pulsu, asinsainu utt. Bija ieplānots pētījumu turpināt sešus mēnešus, bet pēc trim mēnešiem brīvprātīgais pieprasīja viņu izlaist, jo viņš jūkot prātā. Tobrīd, kad viņš lūdza pārtraukt pētījumu, to bijām izlēmuši darīt arī mēs, jo viņa organisma funkcionēšanas rādītāji sāka pasliktināties. Iespējams, viņš tur nomirtu, ja mēs eksperimentu turpinātu. 
 
Krievijā ir kameras ar sensoro izolāciju. Arī pie mums Parīzē tādas ir, mēs veicam pētījumus, un es pats tādā esmu pabijis. Kad tur atrodies, neko nejūti. Kails tiec iegremdēts kapsulā ar ūdeni ķermeņa temperatūrā – tā tiek panākts tas, ka cilvēks nejūt savu ķermeni. Tā kā ūdens ir sāļš, tas labi notur ķermeni, un cilvēks nejūt ķermeņa svaru, nejūt smaržas un nedzird skaņas. Pāris minūšu tas ir ļoti patīkami, bet drīz rodas nepatīkamas sajūtas. Pietrūkst sajūtu, kontaktu, tu esi atrauts no ārpasaules. Bet šis kontakts ir ļoti svarīgs. 
 
Tātad – uzmanības fiksācija. Pacienta uzmanība sarunas laikā jānofiksē, izmantojot viņa valodu. Izmantot pacienta valodu nozīmē izmantojot viņa vārdus un tēlus: par informātiku runāt ar to, kas ar to nodarbojas, par santehniku – ar santehniķi utt. Mani mācekļi Francijā parasti paziņo, ka tas esot grūti, jo viņi neko nejēdz no santehnikas. Bet tieši tur arī slēpjas mūsu profesijas patīkamā puse. Sākumā ir jāuzklausa pacients, un viņš jums iemācīs santehniku. Pēc tam, runājot ar viņu, mēs izmantosim to, ko viņš mums ir iemācījis, – viņa vārdus un izteicienus, tehniskos terminus. Tas viņam ļoti iepatiksies, un savukārt tas atvieglos kontaktu ar viņu. Nostrādājis 15 gadus par hipnoterapeitu, es varu runāt par 2354 profesijām, par kurām iepriekš neko nezināju.
Lūk, esam apguvuši pacienta valodu; ko gan lai viņam saka, lai nofiksētu uzmanību? Dažkārt esmu saticis hipnoterapeitus, kuri pacienta uzmanības nofiksēšanai stāsta notikumus, kas ir interesanti viņiem pašiem, nevis pacientam. Iespējams, arī tas ir līdzeklis iegrimšanai transā. Savukārt es domāju, ka šādā gadījumā hipnoterapeits ieies transā ātrāk par pacientu. Bet tas pacientam nav īpaši labi. Tātad ir jāizstāsta kaut kas, kas ieinteresētu viņu. Es bieži atsaucos uz Eriksonu, jo uzskatu viņu par izcilu meistaru. 
 
Ievadīšanas sākumā viņš bieži izmantoja šādu tehniku: viņš uzklausīja pacientu, izjautāja par sociālo stāvokli, lietām, kuras satrauc, par ģimeni utt. Tad pēkšņi paziņoja: “Tas man atgādina... man atgādina cilvēku, kuram bija tāda pati profesija, kurš, tāpat kā jūs, apprecējās 30. gadā, kuram, tāpat kā jums, bija trīs bērni, un arī viņam bija sāpes, kas ļoti līdzinājās jūsējām.” Eriksons par iedomāto cilvēku runāja vairākas minūtes, un pacientam bija ļoti interesanti – gribējās zināt, ar ko gan stāsts beigsies. Pacients vēlējās zināt, kā Eriksons ar šo cilvēku strādājis un kāds bijis rezultāts. Var uzskatīt, ka pacients par 80 % bija atveseļojies vienīgi uzmanības fiksācijas dēļ.
 
Ja pacientam patīk futbols, var runāt par to; ja viņš labprāt nododas dārzkopībai, var parunāt par dārzkopību. Par pēdējo televīzijā rādīto filmu. Par politiku gan runāt nevajadzētu, jo tas var novest pie strīda. Sarunā ar bērnu nevajag baidīties izskatīties pēc klauna. Strādājot ar bērniem, es nekautrējos – bieži nostājos četrrāpus un rāpoju. Dažkārt tas ir optimāls uzmanības fiksēšanas paņēmiens.
 
Man patīk fiksēt pacienta uzmanību uz apkārtējām skaņām vai kinestētisku sajūtu. Šo tehniku darbā ar pacientiem, kas cieta no sāpēm, bieži izmantoja Eriksons. Viņš bija ļoti uzmanīgs pret slimnieku: daudz jautāja par īpašām sāpju izpausmēm, par sāpju raksturu, kad tās jūtamas, kurā vietā un kā – vai dedzina, saldē, dursta vai izpaužas vēl kā citādi. Ļoti daudzus jautājumus 4–5 minūšu laikā.
 
Pacients jūtas ļoti apmierināts, ja kāds smalki interesējas par viņa sāpēm. Un tikpat aizrautīgi, cik viņš raksturo savas sāpes, to izpausmes, viņš arī iegrimst transa stāvoklī un pārstāj tās just. Man ir draugs, ko vajadzēja ievest transā. Reiz mēs kopā ceļojām pa ASV. Viņš ir liels gardēdis. Bet Amerikā ir tādi milzīgi saldējumi, kas tiek uzskatīti par labākajiem pasaulē, un mans draugs par tiem bija sajūsmā. Lai ievadītu viņu transā, es vienkārši lūdzu atcerēties to brīdi, kad viņš ēda saldējumu, un jau pēc 10 sekundēm viņš bija transā.
 
Tātad mēs runājam par lietām, kas interesē pacientu, izmantojam viņa valodu. Uzmanību var nofiksēt, arī izmantojot citas tehnikas – to ir pietiekami daudz. Viena man šķiet īpaši mīļa – tā ir levitācijas tehnika. Pastāv vēl arī katalepsijas tehnika. Esmu pētījis un apguvis abas, bet levitācijai es dodu priekšroku vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau aiz cieņas pret pacientu. Daudzi no jums ir psihoterapeiti un zina par transferences problēmu. Pieskaroties pacientam – pat tikai tāpēc, lai radītu katalepsiju, – tiek veicināta pārneses rašanās. Pats par sevi tas nav nekas slikts, bet tā tiek pastiprināts vienu grūts pārneses aspekts. Ja esi labs psihoterapeits, tam nav nozīmes, bet psihoterapeitam iesācējam tas var radīt nelielas problēmas. Terapeitiskās prakses sākumā no tā labāk izvairīties.
 
Savukārt levitācija ļauj izraisīt hipnotisko fenomenu tā, ka nav jāpieskaras pacientam. Levitācija ir parādība, kuru pacients var uzsākt, kad un kādā ritmā vēlas, piešķirt tai tādu amplitūdu, kādu vēlas, un pēc vēlēšanās arī pārtraukt procesu. Ja terapeitam ir pieredze levitācijas vadīšanā, viņš var to “palaist” bez grūtībām pat tādam pacientam, kas nekad dzīvē to nav redzējis. Dažās grāmatās tiek apgalvots: lai izraisītu pacientam levitāciju, nepieciešams, lai viņš to būtu kaut reizi redzējis. Es tam nepiekrītu. Savā praksē es bieži fiksēju pacienta uzmanību, jau pirmajā seansā izmantojot rokas levitāciju.
 
Nedaudz vienkāršas teorijas. Pacientam ir problēma. Viņam ir arī noteikta loģika, ar kuras palīdzību spriest par to. Tā kā problēma tomēr paliek, tad loģika nav sevišķi veiksmīga. Tā ir jāpārstrukturē. Ja šai vajadzībai izmantojam loģisko tehniku, tad izraisām pretestību. Tāpēc pret loģiku jānostāda kaut ko gluži neloģisks. Šis neloģiskais mainīs pacienta loģiku un sniegs viņam jaunu, adaptētāku loģiku. Pacients varēs dzīvot ar jauno loģiku, un tā ļaus viņam aizmirst konkrēto problēmu. Iespējams, pēc laika viņam radīsies jaunas problēmas un tad, lai vēlreiz tiktu pie jaunas loģikas, viņš varēs izmantot pašhipnozi, ko būsiet viņam iemācījis, vai arī vēlreiz vērsīsies pie jums. Tāpēc jums vienmēr jāsagatavo mājasdarbs, lai krājumā būtu vairākas aloģiskas situācijas, kuras pacientam var izstāstīt. 
 
Jūs runājat ar pacientu par viņa problēmu, turklāt interesējoties par to nevis formāli, bet patiesi, liekat viņam saprast, ka problēma tiešām pastāv un viņa domu gaita ir pareiza. Bet, kaut arī jūs ne pārāk labi saprotat, tomēr jūtat, ka risinājums pastāv.  
Ja stāstīsiet pacientam šo vai arī citu stāstu, ticiet man – viņa uzmanība būs ļoti fiksēta. Tā ir fiksēta uz viņa problēmu un – vēl jo vairāk – uz veidu, kā to atrisināt.   "Atmodiniet kreiso puslodi"   Vienīgais hipnotiskās tehnikas mērķis ir mainīt līdzsvaru starp smadzeņu labo un kreiso puslodi. Normālos apstākļos katram cilvēkam ir aptuvens līdzsvars starp labo un kreiso puslodi. Labā puslode ir vairāk saistīta ar bezapziņu, kreisā puslode – ar apzinātiem procesiem. Mūsu uzdevums ir nedaudz izkustināt šo līdzsvaru, ja pacientam starp apzināto un neapzināto ir līdzsvars vai arī nedaudz dominē kreisā puslode. Mums jāpanāk, lai seansa laikā sāktu dominēt labā puslode. To sauc par apziņas depotencializāciju. Šāda balansēšana ir dabiska, tā notiek vairākas reizes dienā bez jebkādas terapijas tehnikas. Mūsu terapijas mākslas uzdevums ir to vēl pastiprināt, tāpēc ka, pacientam atrodoties šādā stāvoklī, mūsu iedvestais, mūsu metafiziskie tēli un mūsu vecuma regresijas mēģinājumi kļūst aktīvi. 
 
Esmu bijis daudzās tādās valstīs, kurās tiek praktizēta primitīvā medicīna, un pamanījis, ka šādām tautām hipnozes stāvoklis ir ļoti dabisks. No rīta līdz vakaram viņu smadzenes funkcionē tādā stāvoklī, kurā dominē labā puslode, bet kreisā atrodas pakļautā stāvoklī. Tas viņiem ir nepieciešams. Viņi dzīvo bīstamā pasaulē, it īpaši – masaji Tanzānijā. Man bija tā laime nodzīvot tur pāris nedēļu. Masaji dzīvo vidē, kurā mīt mežonīgi zvēri – ziloņi, lauvas un lauvenes, kas ir vēl bīstamākas par tēviņiem. Ja masaji pārāk daudz domātu, tas slikti beigtos. Tā kā nāves draudi ir pastāvīgi, masaji dod priekšroku dzīvei ar dominējošu labo puslodi – intuitīvi harmonizējoties ar vidi, kurā dzīvo. Tas viņiem palīdz vieglāk pielāgoties videi un laimīgāk dzīvot.  
Līdzīgi funkcionē bērna smadzenes. Man ir paveicies – esmu piecu bērnu tēvs. Vecākie ir jau lieli, bet jaunākajam ir tikai septiņi gadi. Mazākais tieši tā arī funkcionē, vidējais – nedaudz citādi, bet vecākais – pavisam citādi. 
 
Mūsu kultūrā šādu smadzeņu funkcionēšanas tipu var novērot reliģioziem cilvēkiem, nav svarīgi, kas viņi ir pēc reliģiskās piederības – kristieši, budisti vai tml. Šie cilvēki ir veikuši pamatīgu darbu ar personību. Viņi dabiskā veidā funkcionē ar dominējošu labo puslodi un pat neapzinoties izmanto visas tās runas nianses, kuras mēs studējam. Kristiešiem, kas zina evaņģēliju, ir pazīstama apustuļa Pāvila vēstule romiešiem. Pāvils tajā saka vārdus: “Es runāju cilvēcīgi jūsu cilvēcīgās vājības dēļ..” Pāvils saprata, ka jāizmanto īpaša valoda, kas ir tuva un saprotama tiem, pie kuriem viņš vēršas. Bet, kad Pāvils citā vēstulē vēršas pie sava drauga Timoteja, izglītota cilvēka, kas ir galvastiesu pārāks par pārējiem, Pāvils izmanto pavisam citu valodu. Viņš ļoti profesionāli pieskaņo savu valodu tam cilvēkam, ar kuru kontaktējas. Šī Pāvila prasme pielāgoties liecina par to, ka viņš dabiskā veidā funkcionē stāvoklī, kurā dominē labā puslode.
 
Ja jums ir pazīstami iemīlēšanās periodi, jūs atcerēsieties, ka šie brīži bija ļoti radoši, jūsu fantāzija vienkārši eksplodēja, enerģija kūsāja. Varējāt aiziet gulēt divos naktī, piecelties četros un būt lieliskā formā. Tas tāpēc, ka šādā stāvoklī jūsu enerģija labāk cirkulē. Mēs labāk pielāgojamies, tiekam galā ar stresu, tāpēc šo funkcionēšanas tipu jācenšas attīstīt.