Ir būtiski saprast atšķirību starp individuālo garu - dvēseli un visaptverošo garu. Saskaņā ar Upanišadām, gars sastāv no ķermeņa elementiem, ir piepildīts ar gaismu vai tumsu un pastāvīgi mētājas starp šiem diviem spēkiem. Gars ir bezgalīgs, tas ir mūžīgā patiesība. Visu pasauļu galā, viss guļ: tikai viņš ir mūžīgi nomodā. Gars līdzinās saulei. Kad tas savienojas ar individuālo apziņu - “es esmu”, ego un tā vēlmēm, tā ir maza liesmiņa; bet kad tas pilnībā savienojas ar pirmcēloni un iekšējo Garu, tā kļūst par stabilu liesmu. Dieva iekšējie meklējumi ir ļoti intīms process. Gara uztvere atšķiras no sajūtu pieredzes – tāpēc nav visai viegli aprakstīt garu vārdiem, kas paredzēti fizisku lietu un sajūtu aprakstīšanai. Gars var sasniegt šo izpratni, bet ir uzcītīgi jāvelta sevi Dievam. Šri Čaitanja Mahaprabhu apraksta savu pieredzi ar Dievu Krišnu: "Uzticība Šri Krišņai aug kā lekns augs no sīkas sēkliņas. Gars meklē nodošanos Krišņai kā dārznieks, kas sēj mīlestības sēklu un aplaista to ar dzīvinošo ūdeni, tikai dara to Krišnas vārda un Dieva Svētā Vārda dziedāšanas formā. Uzticības sēkla aug, izlaužoties cauri laicīgajam. Augs iziet cauri arī Viradža straumei, acīm neredzemajai enerģijai, kas piepilda Visumu. Pēc tam tas nonāk Brahmas rokās un pieredz garīgas svētlaimes balto gaismu; un visbeidzot augs atrod savas mājas bezgalīgajā Paravjomas augsnē. Paravjomas sfēra tiek dažreiz dēvēta arī par Dieva valstību. Augs, vītenis turpina augt šajā Paravjoma sfērā un sasniedz augstākās dimensijas Goloka-Vrindavanas robežas, kur apvijas ap augstākā Mērķa-koku pie Šri Krišņas Kājām.