- Vai tu tici dzīvei pēc dzemdībām?
- Protams. Visiem zināms, ka eksistē dzīve pēc dzemdībām un mēs šeit atrodamies tikai tāpēc, lai kļūtu pietiekami stipri un sagatavoti tam, kas notiks pēc tam.
- Muļķības! Nekādas dzīves pēc dzemdībām nav! Vai tu vari iedomāties, kāda varētu būt dzīve pēc dzemdībām?
- Es nezinu visas detaļas, bet ticu, ka tur būs vairāk gaismas un mēs iespējams paši staigāsim, paši ēdīsim ar savu muti..
- Smieklīgi! Kā gan iespējams staigāt un ēst pašiem ar savu muti! Mēs taču uzņemam barību caur nabas saiti.
- Esmu pārliecināts, ka tas ir iespējams. Vienkārši viss būs nedaudz savādāk.
- Bet no turienes taču vēl neviens nav atgriezies! Tas nozīmē, ka pēc dzemdībām dzīve beidzas. Un vispār man šķiet, ka dzīve ir vienas vienīgas ciešanas tumsā.
- Nē, tā nav. Es nezinu precīzi, kāda izskatīsies mūsu dzīve pēc dzemdībām, taču jebkurā gadījumā mēs ieraudzīsim mammu un viņa par mums parūpēsies.
- Mammu? Tu tici mammai? Un kur tad viņa ir?
- Viņa ir mums visapkārt, pateicoties viņai mēs kustamies un dzīvojam, bez viņas mēs nebūtu radušies.
- Muļķības, es neesmu redzējis nekādu mammu un tas nozīmē, ka viņas nav.
- Nevaru tev piekrist. Reizēm, kad apkārt ir pavisam kluss, var dzirdēt, kā viņa dzied un noglāsta mūsu pasauli. Un es pavisam noteikti zinu, ka mūsu īstā dzīve sākas tikai pēc dzemdībām.

Autors laikam piedzima

Interesants gabaliņš, lika aizdomāties un pasmaidīt

Diezgan pazīstami

Tam nu es pielnigi piekrītu ;)